Latvijas rūpniecība joprojām aug, bet globālā vide kļūst mazāk labvēlīga. Turpinās jau leģendārās piegādes ķēžu spazmas. Arī nākotnes kopējā pieprasījuma bilde veidojas ne tik labvēlīga kā šī gada pavasarī. Taču apstrādes rūpniecība ir un būs viena no sekmīgākajām nozarēm ekonomikā šobrīd.
Šī gada augustā apstrādes rūpniecības izlaide pret pērnā gada augustu pieauga par 7,9%. Tas ir mērījums pret brīdi, kad pandēmijas pirmā viļņa ietekme jau bija pārvarēta, tātad atspoguļo nozares ilglaicīgas izaugsmes turpināšanos. Sezonāli izlīdzinātajos datos augusta apjoms ir jauns neatkarības ēras ražošanas rekords, par 28% pārsniedzot 2015. gada vidējo līmeni.
Augustā labi klājies lielākajai daļai nozaru, pieaugums gada griezumā ir gandrīz visur. Kritums par 16,9% ir papīra izstrādājumu ražošanā, šogad kopumā lēni augošā nozarē, šādi mazi pārsteigumi vasarās mēdz gadīties “nestandarta” atvaļinājuma grafiku dēļ. Ilgstoša un dziļa aktivitātes samazināšanās ir bijusi remonta un iekārtu uzstādīšanas nozarē, tādējādi augustā tā jau gandrīz izgājusi (-7,3%), nozarei varētu būt palīdzējusi aviosatiksmes atjaunošanās.
Pieaugums augustā pēc 10 mēnešu pauzes atgriezās pārtikas rūpniecībā (+1,3%), tās nākotnes prognozes ir labākās kāda ir bijusi 15 gadu laikā, pateicoties investīciju projektiem. Labi tempu tur kokrūpniecība (+6,7%), šai nozarei gan tuvākajā laikā draud vienkārši labi laiki līdzšinējo brīnumaini labo laiku vietā. Atsevišķu produktu līdz šim fantastiski augstās cenas jau samazinās, klienti sāk atlikt pirkumus. Tālredzīgi nozares spēlētāji ar to rēķinājās, liela avārija nav gaidāma.
Izcili labi rādītāji ir vairākās nozarēs, kuras mēdz dēvēt par augsti tehnoloģiskajām. Visas rūpniecības nozares ir tehnoloģiskas un dažkārt koksnes apstrāde prasa vairāk saprašanas un ieguldījumu nekā, teiksim, elektronikas montāža. Taču pieaugums par vairāk nekā 40% ķīmiskajā rūpniecībā un autobūvē vienalga priecē. Ļoti labi rezultāti ir arī mašīnbūves nozarēs kopumā. Latvija turpina pamazām izaugt no tai ilgstoši raksturīgās nenoliedzami vecmodīgās nozaru struktūras. Ir grūti godīgi klasificēt nozares pēc to tehnoloģiju līmeņa Latvijas apstākļos, bet skaidrs, ka no vietējām izejvielām un tirgiem mazāk atkarīgajām nozarēm, attīstības ilglaicīgās perspektīvas ir labākas. Tāpēc arvien mazāk svarīgs apstāklis nākotnes prognozēšanā kļūs Latvijas dažu pēdējo gadu ne visai iepriecinošais vidējais izaugsmes temps, kurš maldinoši tiek saukts par “potenciālo”.
Tuvākajā nākotnē straujā kāpuma un veselīgo strukturālo pārvērtību stāstu var pabojāt pasaules ekonomikas nemierīgi nelīdzsvarotais stāvoklis. Arī Latvijas rūpniecība saskaras ar vispārzināmajām globālo piegādes ķēžu grūtībām. Elektronikas rūpniecībā komponentu trūkums draud ievērojami samazināt ražošanu jau tuvākajā nākotnē. Uzņēmumiem ar stiprām bilancēm ir iespējams uzkrāt komponentes, ko Latvijas elektronikas divi vadošie uzņēmumi ir darījuši. Taču arī viņiem vienalga var parādīties sarežģījumi nākamā gada pirmajā pusē. Tehnoloģiski sarežģītā ražošanā perfekti izstrādātus plānus var izjaukt pat vienas niecīgas komponentes trūkums, kura kādā brīdī var nebūt nopērkama ne par kādu cenu, kā diemžēl šobrīd gadās.
Grūtības ar komponentu piegādi un gatavo preču transportēšanu nav radušās tāpēc, ka būtu mazinājusies to ražošanas jauda vai transporta sistēmu caurlaidība, tas vismaz nav galvenais iemesls. Galvenais spriedzes iemesls ir pārāk lielais pieprasījums. Piemēram, ASV mazumtirdzniecības apjoms ir apmēram par piektdaļu augstāks nekā pirms pandēmijas. Tas arī ieskicē risinājumu – pakalpojumu nozaru atjaunošanās valstīs, kuru apzinīgie iedzīvotāji ir vakcinējušies, kā arī ekonomikas stimulēšanas pasākumu piebremzēšana.
Bažu caurvītas cerības pārgurušajām preču nozarēm sniedz arī līdzšinējā Ķīnas izaugsmes modeļa iespējamās beigas. Šī valsts ilgstoši ir patērējusi apmēram pusi no atsevišķu industriālo metālu, cementa un citu izejvielu pasaules pīrāga, šķiet, ka tagad tās negausīgā celtniecības nozare ir aizrijusies ar pārprodukciju. Jābažījas par to, vai pārmaiņas nenotiek par strauju, atsevišķi mājokļu attīstītāji jau piedāvā pat 30% atlaides, tas var izraisīt domino efektu un investīciju krahu.
Taču pagaidām cenu spiediens turpinās. Kopējais izejvielu indekss S&P GSCI šķita stabilizējies, tas laikā no maija līdz septembra vidum svārstījās ap vienu punktu. Taču kopš 20. septembra tas ir pieaudzis par 6,1%, sasniedzot augstāko punktu kopš 2014. gada oktobra. Vidējās izejvielu cenas joprojām ir apmēram par desmito daļu zemākas nekā caurmērā 2011-2014. gada periodā. Kritiska problēma ir gāzes cenas. Latvijas rūpniecībā gāzi tieši jeb ražošanas procesā izmanto maz, >9/10 LV patērētās dabas gāzes izmanto siltuma un/vai elektrības ražošanai, taču mūsu ražotājus ietekmē augošās elektrības cenas un sadarbības partneru grūtības.
Pieprasījuma apstākļi pasaulē joprojām labi, taču ekonomikas cikla vēju virziens mainās. Citibank rēķinātie eirozonas un ASV ekonomisko pārsteigumu indeksi ir krietni zem nulles. Fondu biržās ir stabili lejupejoša kustība kopš 6. septembra, pasaules kopējam indeksam noplokot par 4,8%. Eirozonas rūpniecības PMI septembrī ir samazinājies par 2,8 punktiem līdz 58,6, kas gan joprojām ir augsts līmenis. Visstraujāk – par 4,8 punktiem samazinās jauno pasūtījumu indekss. Šis indikators joprojām ir diezgan labvēlīgs, taču graujoši nelabvēlīgi ražotājiem ir izejvielu izmaksu un to piegādes laiku indeksi. Pasaules rūpniecības PMI septembrī stabilizējās pēc krituma kopš maija, tas ir tikai mēreni augstā līmenī (54.0), jo nelabvēlīga ir situācija Ķīnā.
Šī gada atlikušajos mēnešos nelabvēlīgāka var kļūt arī vietējā vide. Latvijas ekonomikā arī gaidāms jaunu ierobežojumu un/vai pieaugošas vīrusa izplatības radītu baiļu efekts. Tāpēc gaidāms, ka 4. ceturksnī IKP samazināsies salīdzinājumā ar iepriekšējo. Taču Delta viļņu pieredze citās valstīs vēsta, ka šis periods būs skarbs, taču ne ļoti ilgs. Mērena lejupslīde gada nogalē ir nevainojami savietojama ar IKP pieaugumu 2021. gadā par apmēram 5%, kā paredz jaunākās sabiedriskā un privātā sektora prognozes.
Pēteris Strautiņš, Luminor ekonomists
