Rūpniecības jūlija datos ir jūtams viegls vasaras un karstuma sagurums. Viss it kā ir labi, viss notiek, taču, pārlasot jaunāko statistiķu ziņojumu, rodas rutīnas sajūta pēc tam, kad ir redzēti pirmā pusgada spilgtie skaitļi. Jūlijā pieaugums griezumā ir līdzīgs kā gadā kopumā, reālais ražošanas apjoms bija par 7,9 % lielāks nekā pirms gada (pirmajos 7 mēnešos kopā +8,9 %). Tāpat kā Latvijas debesīs jūlijā “noparkojās” anticiklons, tā apstrādes rūpniecības izlaide salīdzinājumā ar jūniju ir palikusi uz vietas, mēneša pieaugums ir precīzi 0,0 %.
Gandrīz visas svarīgākās apakšnozares ir ar plusu gada griezumā, izņemot mūsu rūpniecības bēdu māsu – pārtikas pārstrādi, kurai no šī statusa palīdzēs izkļūt vērienīgās notiekošās un vēl plānotās investīcijas zivju un graudu pārstrādē, saldumu ražošanā. Ir nozares, kurās spilgtākie pieauguma skaitļi jau ir aiz muguras, kas galvenokārt skaidrojams ar bāzes efektu jeb to, ka dziļākais kritums bija pērn pavasarī, tāda ir autobūves nozare. Ir nozare, kas vēl tikai uzņem apgriezienus, tā ir pēdējā gada brīnumnozare – ķīmija. Te jūlijā bija par 31,7 % lielāka izlaide nekā pirms gada, pateicoties ļoti labvēlīgai apstākļu sakritībai, pirmkārt pandēmijas radītajam papildu pieprasījumam un vēsturiskā nozares līdera Dzintars nonākšanai saprātīgu cilvēku pārvaldībā. Žēl, ka tas nenotika jau daudz agrāk. Salīdzinājumā ar jūniju ražošana nozarē augusi par 7,3 %.
Taču ķīmija pagaidām vēl ir samērā maza nozare, par galveno rūpniecības vilcēju atkal kļūst ar metāliem saistītie sektori – metālapstrāde un mašīnbūve, arī elektronika. Tātad atgriežamies pie situācijas, kāda bija pirms pandēmijas, kad četrus gadus rūpniecības attīstību primāri virzīja inženierija. Jūlija dati šajā nozaru grupā ir dzirkstoši – metālapstrādē ir pieaugums par 20,7 %, iekārtu un mehānismu ražošanā 19,9 %, autobūvē 34 %. Žēl, ka netiek publicēti elektronikas dati, ziņas no diviem nozares līderiem (Mikrotīkls un SAF Tehnika) ir daudzsološas. Zīmīgi, ka apstrādes rūpniecība jūlijā ir spējusi gada griezumā spēcīgi augt, kaut divās lielajās tradicionālajās jomās – koksnes un pārtikas pārstrādē rezultāti ir diezgan blāvi, attiecīgi 3,0 % un -1,4 %. Metālistiem palīdzīgu roku sniegušas arī vairākas mazās nozares – dzērienu ražošana (+18,4 %), apģērbu ražošana (+13,4 %), papīra izstrādājumu ražošana (+15,0 %), mēbeļu ražošana (+15,5 %).
Aizvadītā mēneša laikā Latvijas rūpniecībā un citās nozarēs ir bijuši notikumi, kas liecina ne tikai par tehnoloģisko nozaru, bet arī abu pārējo Baltijas valstu pieaugošo lomu, turklāt šie procesi ir saistīti. Jau ilgāku laiku Lietuvas investoriem un kaimiņvalstī bāzētiem investīciju fondiem ir bijusi izšķiroša loma Rīgas biroju ēku tapšanā – Preses Nams, Jaunā Teika, Verde, Place 11 u.c. piemēri. Lietuviešu attīstītājiem ir milzu plāni VEF apkārtnē. Tādējādi kaimiņvalsts uzņēmēji rada priekšnosacījumus augstas pievienotās vērtības pakalpojumu eksporta attīstībai.
Pienāk signāli par augošu Lietuvas lomu arī mūsu rūpniecībā. Syfud veido milzīgu zivju pārstrādes rūpnīcu Liepājā, tikko sākusi strādāt tās pirmā līnija, notiek sarunas par iespējamu lielu mēbeļu rūpnīcu Daugavpilī. Darbaspēka un citas izmaksas, darbinieku prasmes un infrastruktūra abās valstīs ir ļoti līdzīgas. Taču ir milzīga plaisa starp lielāko rūpniecības un lauksaimniecības uzņēmumu finansiālo jaudu. Tāpēc ir likumsakarīgi, ka, izsmeļot labākās iespējas savā valstī, Lietuvas nekustamo īpašumu attīstītāji un ražotāji dodas uz Latviju.
Šāda spēku līdzsvara izveidošanos izskaidro vairāki apstākļi. Šķiet, ka kaimiņvalstij vairāk paveicās ar to, kādu cilvēku rokās nonāca padomju laikā radītie uzņēmumi. Piemēram, lielās mēbeļu rūpnīcas tur izdzīvoja un vēlāk attīstījās, bet Latvijā nē. Ir uzņēmumi arī citās nozarēs – Dzintars, Liepājas Metalurgs, kas būtu varējuši sasniegt daudz vairāk, ja būtu bijusi laba pārvaldība. Iespējams, ka liela loma ir bijusi arī toksiskajām sabiedrisko diskusiju tradīcijām mūsu valstī, kas visos reālos un iedomātos konkurētspējas trūkumos saskata nolemtību vai sazvērestības, nevis lietišķi risināmas problēmas un iespējas. Latvijas ekonomikas attīstību arī turpmāk virzīs konverģence, turklāt turpmāk tā būs ne tikai konverģence ar Rietumeiropu un Ziemeļvalstīm, bet arī pārējo Baltiju. Mūsu pašapziņai nenāk par labu tas, ka esam zeme, kuru citi velk uz priekšu. Taču ir labi, ka vismaz kāds to dara.
Pēteris Strautiņš, Luminor ekonomists
