Ja patērētāju un uzņēmumu noskaņojuma dati jau rāda ekonomisko vētru, kas ir tikai sākusies, tad “cietie” jeb ražošanas un pārdošanas dati vēl rāda relatīvi mierīgo pirms-vīrusa pasauli, kuru uz kādu laiku esam zaudējuši. Ir viegli kļūt nostalģiskam, lai arī jau gada sākumā situācija Latvijas ekonomikā nebija spoža.
Rūpniecības februāra dati sentimentāli vēsta, ka ražošanai šī gada turpinājums varēja būt mēreni labvēlīgs periods. Pirmajos divos mēnešos izlaide reālā izteiksmē gada griezumā kritās par 2,2%. Taču apgrozījuma tendence bija labvēlīga, tas februārī gada griezumā pieauga par 4,6% pie gandrīz stabilām cenām un ražošanas izmaksām. Eksporta apgrozījums pieauga pat par 7,2%. Nedaudz sarūkoša ražošana, bet augošs apgrozījums signalizēja par krājumu samazināšanas cikla beigām, tieši šis cikls bija viens no galvenajiem iemesliem vājajam rūpniecības sniegumam Eiropā pērnā gada 2.pusē. Runājot tieši par februāri, apstrādes rūpniecības izlaide gada griezumā samazinājās par 0,9%, bet mēneša griezumā pieauga par 2,2%.
Diemžēl ir izrādījies, ka mēnesis ekonomikā var būt ļoti ilgs laiks. Ir rūpniecības uzņēmumi, kuriem klājas ļoti labi, šis ir lielisks laiks ilgi uzglabājamas pārtikas ražotājiem. Latvijas pārtikas nozares specializācija – tajā ir liels konservu un ilgi uzglabājamu miltu izstrādājumu, arī siera īpatsvars, šobrīd ir ļoti izdevīga. Ja ilgākā laikā galvenais ražošanas virzītājs ir eksports, šobrīd ir izdevīgāk darboties iekšējā tirgū. Savukārt divi vieglās rūpniecības uzņēmumi atraduši glābiņu sejas masku šūšanā, bet elektronikas nozarei izdevīga var izrādīties tās specializācija sakaru iekārtu ražošanā.
Diemžēl eksporta tirgos kopumā situācija ir kritiska. Rietumeiropā un ASV bezdarbs aug un uzņēmumu noskaņojums pasliktinās straujāk nekā jebkad vēsturē. Bezdarbs ASV divu nedēļu laikā ir pieaudzis tikpat, cik Lielās Depresijas pirmajā gadā. Noskaņojuma indikatori ir krituši vairāk nekā 2008.-2009.gada finanšu krīzes laikā, un tas noticis acumirklī. Ekonomiku ir apturējis vīruss un tā apkarošanas pasākumi, kas izriet no ekonomikai īslaicīgi nepatīkamiem, bet kopējā cilvēku vērtību sistēmā pamatotiem lēmumiem. Šādi turpinot pēc dažiem mēnešiem ekonomiskās loģikas ekonomiskajos procesos būs palicis ļoti maz, būs palikusi tikai politiskā loģika. Politiskie lēmumi arī noteiks, kā ekonomika tiks restartēta. Daļēji tas notiks ar vispārējiem makroekonomiskajiem stimuliem — procentu likmes, valsts budžeta bilance. Daļēji, lemjot par kredītu garantijām uzņēmumiem to darbības restartam. Tas galvenokārt attieksies uz eksporta nozarēm, jo par iekšējo patēriņu vairākumā gadījumu varēs pieņemt — ja nauda ir atnākusi uz Latviju, tad tā tiks iztērēta. Apgrozījums restorānos un ne pirmās nepieciešamības preču veikalos gan atjaunosies tikai pakāpeniski, tur nu neko nevar darīt – pēc piedzīvotā “pārsteiguma” patērētāji ilgu laiku būs piesardzīgi.
Valsts aktīvi darbojas jau šobrīd, atbalstot gan cilvēkus, gan uzņēmumus, taču sarunas ar rūpniecības asociāciju vadītājiem sniedz idejas atbalsta pasākumu uzlabošanai. Piemēram, viens no attīstības finanšu institūcijas Altum piedāvātajiem finanšu instrumentiem sola atbalstu uzņēmumiem apgrozāmo līdzekļu finansēšanai, prasot īpašnieka personisko garantiju. Normālos laikos labi darbotos loģika — ja īpašnieks pats netic savam uzņēmumam, kāpēc lai būtu jātic nodokļu maksātājiem. Taču šobrīd uzņēmumu nākotne ir neprognozējama nevis to biznesa kļūdu, bet valsts noteikto ierobežojumu dēļ. Tāpēc šajā laikā valstij vajadzētu uzņemties lielāku risku. Tieši atbalsts apgrozāmajiem līdzekļiem šobrīd ir labākā iespēja palīdzēt ražotājiem, jo liela daļa no pasūtītājiem šobrīd ir pagarinājuši apmaksas termiņus, piemēram, kokrūpniecībā, nereti pat no viena līdz trīs mēnešiem.
Lielākā daļa aptaujāto ražotāju šobrīd saka – ir grūti, bet pagaidām turamies, turpinām strādāt, dažviet saīsinot darba nedēļas. Taču daļa saražotā nonāk noliktavā, vēl daļa tiek piegādāta klientiem, kuri varbūt apstāsies tuvākajā nākotnē. Marta dati jau būs diezgan slikti, aprīļa — vēl sliktāki, taču nepatikšanu dziļums pilnībā atklāsies maijā un jūnijā. Šobrīd ražotāji cer uz pakāpenisku atlabšanu tirgos, sākot no jūnija, bet diemžēl uz to paļauties nevar.
Līdzīgi kā globālās finanšu krīzes laikā, kad pirmā krīzē nonāca kokrūpniecība un pirmā no tās gāja ārā, šoreiz varētu būt līdzīgi. Tās galvenais klients ir celtniecība, kas ir viena no lielajām ekonomikas sildīšanas iespējām — tur var ieguldīt daudz naudas un darīt to ātri. Sliktā ziņa — atlabšana visdrīzāk nāks par vēlu, lai glābtu 2020. gada būvniecības sezonu. Ir cerība, ka cilvēki, kuri šogad neaizbrauks ceļojumos, nodarbosies ar savu mājokļu uzlabošanu.
Arī metālapstrāde var cerēt uz būvniecības tirgu, ap 30% uzņēmumu specializējas ēku konstrukciju ražošanā. Taču metālapstrādes un mašīnbūves nozarēm kopumā nākotne izskatās draudīga. Gan investīcijas, gan ražošanas iekārtu, gan ilglietošanas preču, pirmkārt, automašīnu pirkumi, ilgu laiku būs zemā līmenī. Daļa nozares uzņēmumu strādā normālā režīmā, bet daži autobūves piegādātāji ir daļēji apturējuši ražošanu.
Daļa rūpniecībā strādājošo šobrīd ir atvaļinājumā, viņi strādās tipiskajā atvaļinājuma laikā vasarā, ja situācija tirgos būs normalizējusies. Daļa ražotāju vēlētos sūtīt darbiniekus bezalgas atvaļinājumos, un darbinieki pat varētu piekrist, ja vien tas neietekmētu viņu iespējamo bezdarba pabalstu mazāku sociālās apdrošināšanas maksājumu dēļ. Tāpēc vēl viena iespēja valstij atbalstīt ražošanu šobrīd būtu iespēja aprēķināt pabalstus, balstoties uz algu līmeni līdz krīzes sākumam.
Pēteris Strautiņš, Luminor ekonomists
