Bijušais Ministru prezidents Aigars Kalvītis un esošais Ministru prezidents Māris Kučinskis vakar pauda apņēmību izpildīt Latvijas likumos ierakstītās prasības par uzņēmuma Latvijas gāze (LG) sadalīšanu un gāzesvadu tīkla atvēršanu dažādiem dabasgāzes piegādātājiem un tirgotājiem. A. Kalvītis sarunā piedalījās kā privātā uzņēmuma valdes priekšsēdētājs.
Dabasgāzes tirgus izveidošana Latvijā ir neizbēgamas sekas Latvijas dalībai Eiropas Savienībā. Tur pasludinātie brīvā tirgus principi ir nepārprotami konkretizēti Eiropas Komisijas direktīvās. Latvijas specifika noteica šo direktīvu izpildes atlikšanu līdz 2017. gada aprīlim, kad beigsies darbības laiks 1997. gadā noslēgtam līgumam par LG privatizāciju, ar kuru ekskluzīvas tiesības apgādāt Latviju ar dabasgāzi ieguva Krievijas uzņēmums Gazprom. Direktīvu izpildi nevar ietekmēt Latvijas sabiedrības aizdomas par gaidāmo gāzes sadārdzināšanos, par ko brīdina elektrības sadārdzināšana ar to pašu brīvā tirgus izveidošanas lozungu.
Dabasgāzes tirgus izveidošana Latvijā ir jāgarantē nevis ar solījumiem, ka LG ļaus izmantot savus gāzes pārvades un sadales tīklus arī citiem gāzes piegādātājiem un tirgotājiem, bet ar LG sadalīšanu vairākos neatkarīgos uzņēmumos ar savstarpēji nesaistītiem īpašniekiem. Gāzesvadu īpašniekiem ir jābūt vienalga, kura gāzes piegādātāja gāzi nogādāt līdz gāzes lietotājiem, izslēdzot iespēju, ka viena piegādātāja gāzes transportēšana tiktu atbalstīta ar cenu atlaidēm uz citu piegādātāju rēķina. Uz papīra tas viss izskatās gludi, taču labie nodomi neseko šiem nodomiem automātiski. Šā gada sākumā par to liecināja skaļie strīdi Saeimā par to, kādas prasības LG sadalīšanai ierakstīt Latvijas likumos.
Tagad likumi formulēti tā, lai dotu iespēju valdībai izlemt, vai Latvijas valsts pirks, vai nepirks no LG nodalāmo Inčukalna gāzes krātuvi. Neatkarīgā ar šo jautājumu jau iepazīstināja 13. jūnijā saistībā ar A. Kalvīša un ekonomikas ministra Arvila Ašeradena tikšanos ne vispār, bet tieši Inčukalna gāzes krātuvē. Gāzes krātuves vadītājs Ivars Sčerbickis toreiz stāstīja par simtiem miljonu eiro lieliem ieguldījumiem, kas gāzes krātuvē jau veikti pēdējos desmit gados, un tālāko investīciju tāmi 191 miljona eiro apmērā. Investīciju apjoms deva priekšstatu par gāzes krātuves cenu. Vēl nav pieņemts lēmums, vai Latvijas valsts var šādu pirkumu atļauties. Vakar M. Kučinskis ar atsauci uz A. Ašeradenu izteica viedokli, ka gāzes krātuve tomēr jāpērk un jānodrošina valstij vairāk nekā puse no šā uzņēmuma akciju kapitāla, pārējo kapitālu atstājot kādam valdības izvēlētam partnerim. Jautājums tikai, kā šādu partneri atrast. A. Kalvītis dalījās ar informāciju, ka Grieķijā gāzes kompānijas pārvades operatora akcijas nevarēja pārdot septiņus gadus, bet Lietuvā un Igaunijā šīs akcijas iegādājās valsts. Vismaz Baltijas mērogā Latvija izceļas ar to, ka pazemes gāzes krātuve ierīkota tikai šeit, kas būtiski palielina pirkuma cenu neatkarīgi no tā, ka krātuve nebūs atsevišķs pirkuma objekts, bet tikai gāzes pārvades uzņēmuma sastāvdaļa.
Vismaz teorētiski gāzes krātuve sola valdībai ieņēmumus, kas līdzīgi ieņēmumiem no valstij piederošā uzņēmuma Latvenergo. Visi lozungi par gāzes tirgu atduras pret faktu, ka nekādu konkurējošu pazemes gāzes glabātavu ne vien Latvijā, bet visā Baltijā uzbūvēt praktiski nav iespējams. Reāla alternatīva krātuvei ir gāzvedēji kuģi Klaipēdas ostā, taču pilnībā aizvietot Inčukalnu tie nespēs. Reāli iespējami būtu tādi cenu kari starp gāzes piegādātājiem no Lietuvas un gāzes glabātājiem no Latvijas, kas gāzi būtiski sadārdzinātu. Nav grūti noticēt, ka gāzes pievešana ar kuģiem vienmēr izmaksās dārgāk par gāzes sūknēšanu pa vadiem. Inčukalna gāzes sadārdzinājumu, savukārt, varētu attaisnot ar glabājamā gāzes apjoma samazināšanu. Valsts sola šīs izmaksas kontrolēt un regulēt, bet diez vai valsts samazinās valstij piederoša uzņēmuma peļņu, ja valsts tiešām kļūs par noteicošo akcionāru šajā uzņēmumā.
A. Kalvītis apliecināja, ka LG sadalīšanas process ir sācies. Viņš nosauca šā gada 2. septembri par ticamāko datumu uzņēmuma akcionāru sapulcei, kas attiecas uz vairāk nekā sešiem tūkstošiem uzņēmuma akcionāru. Viņiem svarīgi iegaumēt sapulces laiku un sekot tās lēmumiem pat tad, ja viņi paši uz sapulci neies, jo nevar ietekmēt sapulces lēmumus, ko diktēs likumi un LG akciju lielo pakešu īpašnieki. LG mazo akcionāru galvenā rūpe tagad ir nepalaist garām iespēju bez maksas iegūt akcijas arī gāzes pārvades uzņēmumā.
