Tuvojoties vēlēšanām, šajā tik ļoti Latvijai sarežģītajā attīstības posmā, kad problēmu dažādās nozarēs ir vairāk kā labo darbu, reizēm cilvēki aizmirst, vai ir pārāk nobijušies runāt par to, kas patiešām ir svarīgi viņiem pašiem.
Visnozīmīgākā tēma pašlaik ir Krievijas embargo, kurš rada problēmas lauksaimniecībā un citās tikpat svarīgās nozarēs. Tā, protams, arī ir sarežģīta situācija, tomēr novārtā tiek atstāta problēma, kura ir samilzusi tik ļoti un nopietni, ka cilvēki jau ir zaudējuši cerības to atrisināt – veselības aprūpe.
Medicīnas nozare finansiāli un valstiski ir atstāta pēdējā vietā valdības interešu sarakstā. Proporcionāli no valsts budžeta medicīnai tiek tērēti vismazāk līdzekļi, kas ir absurdi, jo kas gan var būt svarīgāks par cilvēka – Latvijas iedzīvotāja veselību? Uz tā balstās dzīves līmenis, darba spējas un garīgā labsajūta. Tomēr par kādu dzīves līmeni var būt runa, ja rindā pie ārsta cilvēkam ir jāgaida nedēļām un mēnešiem ilgi? Vienmēr taču saka, ka veselības problēmas ir jānovērš laicīgi, kad pamanīti pirmie simptomi, taču, kā reāli tas ir izpildāms, ja sagaidot savu kārtu rindā pie ārsta, būs parādījušies jau piektie un arī desmitie slimības simptomi? Cilvēkiem ir jānodrošina iespējas izveseļoties, jārada drošības sajūta par jomu, kurā pats viņš diez vai spēj sev palīdzēt.
Pašlaik medicīnas nozare ir iekārtota pēc principa “kuram vairāk nauda, tam lielākas priekšrocības tikt pie ārsta”. Tomēr tas absolūti nav godīgi, medicīna ir joma, kurā katram ir vienādas tiesības iegūt konsultāciju un vajadzīgās medikamentu receptes, nevis baidīties, ka kāds, kuram ir biezāks maks, samaksās un tiks pie mediķiem bez rindas. Valdībai būtu jārod risinājums medicīnas aprūpei, kā arī jārada konkurētspējīgas mediķu algas, jo tas nodrošinātu pilnvērtīgu ārstu darbu un palīdzības sniegšanu. Šķiet, ka pašlaik mūsu mediķi paši cenšas “savilkt galus kopā”, par piešķirtajiem līdzekļiem strādā dažas stundas dienā, kas noved pie nespējas apkalpot to pacientu skaitu, kuriem palīdzība ir ļoti nepieciešama. Nav sveši arī gadījumi, kad ārsti dodas darba meklējumos uz ārvalstīm, jo profesionalitātes ziņā Latvijas mediķi ir tiešām līmenī.
Ārstiem nevajadzētu strādāt vairākos darbos, lai nodrošinātu savu eksistenci, viņiem būtu jārada iespēja sniegt visu savu laiku un uzmanību garajai, palīdzību lūdzošajai rindai, kura izmisīgi gaida savu kārtu tikt uzklausītiem. Un tās vairs ārstiem nebūtu tikai pāris stundas dienā.
Zīmīgi ir tas, ka problēmas jau nav tikai galvaspilsētā, Latvijas reģionos tās tikai saasinās. Vienaldzīgi tiek slēgtas reģionu slimnīcas, lai izpildītu kādu uzspiestu budžetu plānu, taču tas tiek darīts ar aizvērtām acīm, neredzot, ka uz šī rēķina tiek upurētas iedzīvotāju veselības un pat dzīvības. Un tad valsts vara brīnās, kādēļ samazinās lauku iedzīvotāju skaits. Bet kā gan citādāk, ja reģionu iedzīvotājiem nav garantija saņemt nepieciešamo palīdzību, it īpaši, kad uz tuvāko slimnīcu viņiem ir jābrauc stundām ilgi. Lauku iedzīvotāji labāk izvēlas doties dzīvesvietas meklējumos uz pilsētām vai, sliktākajā gadījumā, vienkārši nepaspēj saņemt palīdzību. Kā gan tik ļoti var likt uz spēles cilvēku dzīvības? Jā, varbūt slimnīcas nav izdevīgas budžetam, tomēr cilvēku labklājība ir svarīgāka. Cik gan nav dzirdēti gadījumi, kad veciem cilvēkiem bieži slimošana beidzas letāli, jo vai nu rindās pēc palīdzības ir jāstāv pārlieku ilgi, vai nav iespēja pietiekami ātri nokļūt pēc palīdzības, vai arī aprūpe ir tik dārga, ka pensionārs to, gribēdams, nevar atļauties. Šie “vai” ir tik daudz, ka cilvēki labāk izvēlas neriskēt un cerībā, ka viss būs kārtībā, savas veselības problēmas nerisina. Tomēr, vai tas ir taisnīgi pret cilvēkiem, kuri maksā nodokļus, pelna valstij naudu, taču pretī nesaņem pat tik daudz kā pašsaprotamu medicīnas aprūpes garantiju?
Nesaprotams ir arī fakts, kādēļ milzu nauda tiek burtiski izgāzta dažādās aparatūrās un iekārtās, kuras netiek darbinātas ar pilnu jaudu. Pašlaik Latvijas slimnīcām lielā daudzumā tiek iepirktas diagnosticēšanas iekārtas, jaunas medicīnas aparatūras un cita veida jauninājumi, kuri, protams, ir noderīgi, taču kāda no tiem jēga, ja šīs iekārtas nedarbojas ar pilnu jaudu ? Tas viss rada reālus zaudējumus, jo iekārtas ir dārgas, amortizācija liela, uzturēšana dārga, taču tiek darbinātas nedaudzu pacientu dēļ. Uz pašreizējo medicīnas aprūpei atvēlēto finansējumu būtu jāskatās no cilvēku vajadzību prizmas, kuras augšgalā tiktu likts cilvēks nevis tehnika. Šāda jauna aparatūra ir noderīga normas robežās, un proporcionāli tam, cik tiek apkalpoti pacienti, taču pašlaik proporcijas nav diez ko vienlīdzīgas. Budžetu vajadzētu plānot tā, lai tiktu samazinātas garās rindas, tā vietā, lai lepotos ar jauno un spožo aparatūru, kuras ēnā stāv neskaitāmi cilvēki, kuriem nemaz nav iespēju to izmantot.
Bet laikam jau ir grūti spriest par medicīnu, ja mūsu valstij nav nozares atbildīgā. Problēmas ir jārisina, tām ir jāpievērš uzmanība un jāplāno finansējums, tomēr bez veselības ministra tas ir grūti izdarāms. Un cik ilgi jau Latvija dzīvo neziņā par šo jomu? Gandrīz pusgadu! Iepriekšējā ministre ilgi slimo, vēlāk demisionē, un parastā tauta paliek bez nozares atbildīgā. Un te nu ir jāvaino Vienotība, jo tieši tā šo procesu ir paildzinājusi līdz pat mēnešiem ilgas neziņas. Katrai valdībai būtu skaidrs, ka tik nopietns jautājums ir jārisina primāri, taču koalīcijai šāds pilnīgi nepieņems stāvoklis valstī ir pat izdevīgs. Vienotība veido darba grupas, kuras tikai imitē darbu, taču reālus risinājumus tautai nedod.
Medicīnas nozare ir haotiska un atstāta novārtā, turklāt ar šādu modeli valsts izaugsmi nesagaidīt, kā arī cerēt, ka Latvijas iedzīvotājiem radīsies vēlme palikt savā dzimtenē – ir bezjēdzīgi. Veselība katram cilvēkam ir tikai viena, tā jāsaudzē un par to ir jāparūpējas valstij. Cilvēki ir valsts galvenā vērtība, tādēļ beidzot ir pienācis laiks uzklausīt iedzīvotāju problēmas un meklēt tām risinājumus!
Ilvija Jakovina, ZS “Veckūkuri” vadītāja
