Aizvadītā gada apstrādes rūpniecības rezultāti izskatās kā citāts no Nacionālā attīstības plāna optimistiskā scenārija – pieaugums bija straujš (7,6%), notika strauja rūpniecības diversifikācija. Starp straujāk augošajām nozarēm pārsvarā redzam tādas, kuras klasificē kā vidēji augstu vai augstu pievienoto vērtību radošas – ķīmija, divas mašīnbūves nozares. Ja statistika ziņotu arī par elektroniku un farmāciju, arī tie būtu iepriecinoši skaitļi, tā liek domāt uzņēmumu rezultāti.
Pērnā gada decembrī ražošana gada griezumā auga par 5,9%, bet salīdzinājumā ar iepriekšējo periodu par 2,1%. Savukārt 4.ceturksnī attiecīgie skaitļi bija 3,7% un 0,3%. Tātad ražošanas kāpuma temps pamazām noplaka pēc kopumā ļoti sekmīga gada.
Visstraujāk augošā nozare pērn kopumā bija autobūve, kas Latvijas gadījumā ir galvenokārt detaļu ražošana, bet arvien vairāk arī lietošanai gatavu transportlīdzekļu – ielu tīrāmo mašīnu, speciāli aprīkotu mikroautobusu būve. Tās kāpums par 34,5% lielā mērā atspoguļo “automātisku” atgūšanos pēc pandēmijas, taču ir noticis arī kas vairāk, decembrī ražošanas apjoms jau par ceturto daļu pārsniedza 2019. gada vidējo līmeni. Tas ir ievērības cienīgi, jo Eiropā autobūve joprojām piedzīvo grūtības, ko radījis komponentu trūkums. Lielā mērā tas skaidrojams ar specializāciju uz speciālās tehnikas un kravas auto komponentēm, to ražotājus mikroprocesoru deficīts skāris mazāk. 2020. gada īpatnējā rakstura dēļ ir vērts salīdzināt apakšnozaru aizvadītā gada sniegumu arī ar 2019. gadu. Šādā griezumā autorūpniecība ir augusi par 11%.
Otra straujāk augošā starp nozarēm ar zināmiem datiem pērn bija ķīmiskā rūpniecība, kas salīdzinājumā ar 2020. gadu auga par 24,9%, bet divu gadu griezumā par 28%. Nozare kļūst ne vien lielāka, bet arī skaistāka – tajā aug kosmētikas īpatsvars, turklāt viens no šiem uzņēmumiem – Kinetics Nail Systems, tikko paziņoja, ka startēs biržā, kas jau sekmīgi ir izdevies Madara Cosmetics. Mēbeļu ražošanā pērnais gads izskatās izcili (+24,3%), bet pērnā gada bronzas medaļas ieguvējai kāpums divu gadu griezumā ir 23%.
Tūlīt aiz izaugsmes pirmā trijnieka ir mašīnu un iekārtu ražošana, kurai pērnā gada iespaidīgie +23,2% daļēji ir 2020. gada satricinājumu “nopelns”, divos gados tā augusi par 18%. Citām nozarēm pieaugums pērn ir mazāks, bet dažām vienalga ļoti cienījams, piemēram, poligrāfija augusi par 15,9%, tai arī ir vislabākā ilglaicīgā tendence, kāpums trīs gados (pret 2018. gadu) ir 33%.
Visvājākais sniegums pērn bija iekārtu remontā un uzstādīšanā – kritums par 8,6%. Pērnā gada ietvaros gan vērojama stabilizācija, izlaide gada otrajā pusē bija lielāka nekā pirmajā, šogad nozarei noteikti palīdzēs aviosatiksmes atjaunošanās, varbūt nedaudz uzlabosies situācija tranzītā, var cerēt arī uz augošām investīcijām iekārtās citās rūpniecības nozarēs, vismaz uzņēmumu aptaujas uzrāda lielu apņēmību investēt. Vēl neliels kritums bija pārtikas ražošanā (-0,5%), šogad cerēsim uz investīciju projektu atdevi. Gandrīz nemainīga pārtikas ražošana ir bijusi arī divu un trīs gadu laikā, kritums attiecīgi par 1% un 2%, nekas gan nevar sacensties ar dzērienu ražošanas ilglaicīgo stabilitāti, tai attiecīgie skaitļi ir 0% un 0%. Salīdzinājumā ar 2020. gadu dzērienu ražošana auga par 9,9%. Lielākajā apstrādes rūpniecības nozarē kokapstrādē pieaugums pērn bija zem vidējā (+3,7%) un tā ir arī galvenais risku avots šī gada sniegumam.
2022. gada sākumā nākotnes aina ir pretrunīga. Provizoriski vērtējot, apstrādes rūpniecības pieaugums šogad varētu būt apmēram puse no pērnā gada tempa. Uzņēmumu sniegtais pasūtījumu portfeļa vērtējums ir tālu virs vēsturiski vidējā, bet prognozes par ražošanas izmaiņām tuvākajā nākotnē – nedaudz uz pesimistisko pusi. Šķietami ar roku aizsniedzamās pandēmijas beigas sola mazākas rūpes ar darbinieku slimošanu un sanitārajiem pasākumiem, kā arī iepirkumu puses sarežģījumu pakāpenisku atrisināšanos. Taču šis ilgi gaidītais notikums varētu arī nozīmēt vājāku pieprasījumu, jo lielāku daļu izdevumu patērētāji veltīs pakalpojumiem, nevis precēm. Nedaudziem, bet svarīgiem uzņēmumiem nozīmīgs risks ir iespējamas ekonomiskās sankcijas starp ES un Krieviju.
Turklāt rūpniecībai kopumā nozīmīgs risks, bet atsevišķiem uzņēmumiem pat milzu galvassāpes ir enerģijas cenas. Situācija apakšnozarēs ir ļoti dažāda. Kokapstrāde maksā apmēram pusi apstrādes rūpniecības kopējā elektrības rēķina, taču tirgi joprojām ir gatavi maksāt ļoti labu cenu par produktiem. Lai arī kopš septembra cenas slīd lejup, decembrī tās joprojām bija 42% virs 2019. gada līmeņa. Metālapstrāde, mašīnbūve un elektronika par elektrību maksā mazāku daļu apgrozījuma nekā nozare kopumā, turklāt to noieta tirgi izskatās diezgan labvēlīgi. Būvmateriālu ražotāji ir energoietilpīgi, taču, tā kā to tirgus ir izteikti reģionāls, tiem ir labas iespējas palielināt cenas, piemēram, gadu mijā strauji sadārdzinājās cements. Īpaša situācija ir AS Valmieras Stikla šķiedra, par ko jau rakstījuši mediji – uzņēmums patērē daudz enerģijas, tas ir lielākais gāzes patērētājs apstrādes rūpniecībā. Tā tirgi ir izteikti globāli, liela daļa pārdošanas ir tādās valstīs kā ASV, kur enerģija ir daudz lētāka.
Latvijas patērētāji jau ir saņēmuši dāsnu palīdzību no valsts, kas lielai daļai iedzīvotāju pat pārsniedza papildu izdevumus par enerģiju. Taču uzņēmumi, atšķirībā no fiziskajām personām, nepiedalās vēlēšanās, varbūt tāpēc atbalsts nav tik dāsns. Par papildu atbalstu vēl notiek sarunas starp uzņēmumiem, asociācijām un Ekonomikas ministriju. Nav šaubu, ka valstij ir iespējas sniegt palīdzīgu roku. Piemēram, Francijā, kur lielākais elektrības ražotājs (EDF) pieder valstij, tāpat kā Latvijā, tas ir pazeminājis elektrības cenu atsevišķiem lielajiem klientiem, to pamatojot ar paša EDF ilglaicīgajām interesēm. Varbūt šādu iespēju var izmantot arī Latvijā.
Pēteris Strautiņš, Luminor ekonomists
