Laiki, kad importa preces bija nenovērtējams dārgums, sen ir garām: mūsdienās daudz lielāku vērtību atkal piešķiram vietējam ražojumam. Sevišķi tas vērojams pārtikas nozarē, kur svaigāks, veselīgāks, garšīgāks produkts sekmīgi konkurē ar tādu, kam ilgāks derīguma termiņš. Vienlaikus nav noliedzams vēl viens būtisks aspekts – pērkot vietējo, arī nauda paliek vietējā apritē. Var diskutēt par to, cik šaurā vai plašā areālā jūtamies kā vietējie, attiecīgi – kas īsti ir vietējie produkti. Tomēr Latvijas ekonomikai, sevišķi skaudrajos Covid-19 apstākļos, ir vajadzīgs gan jūsu kaimiņa-mājražotāja, gan liela Latvijas uzņēmuma pienesums, un te būtiska loma ir arī pircēju izdarītajām izvēlēm.
Lai noteiktu, kā ekonomiku ietekmē vietējo pārtikas produktu patēriņš, vispirms jāvienojas, ko saprotam ar vietējiem produktiem. L’Observatoire Cetelem pētījums, kurā piedalījās 17 valstu iedzīvotāji, parāda: vidēji 64% eiropiešu uzskata, ka vietējā produkta izcelsme meklējama reģionā, kur viņi dzīvo (apkaimē, novadā, federālajā zemē), kamēr 31% aptaujāto vietējais ir tas pats, kas nacionāls (tātad “ražots Latvijā” ir pietiekami vietējs). Tikai 5% par vietējiem uzskata visus Eiropā ražotos produktus. Turklāt šīs proporcijas variē valstu ietvaros – jo tālāk uz austrumiem, jo biežāk cilvēki par vietējo produktu uzskata to, kas ražots valstī, neizceļot tuvāko reģionu vai apkaimi.1 Latvijā šādu pētījumu trūkst, taču varētu vienoties, ka mēs runājam par Latvijā ražotiem produktiem.
Netrūkst arī iemeslu, kāpēc cilvēki izvēlas vietējās preces. Katrs trešais tic, ka vietējie produkti izceļas ar labāku kvalitāti, tomēr kā galveno argumentu par labu vietējo produktu izvēlei eiropieši min ekonomisko aspektu – vidēji katrs otrais patērētājs uzskata, ka vietējo produktu iegāde ir veids, kā stiprināt ekonomiku, un gandrīz tikpat daudzuprāt šādi tiek saglabātas darba vietas2.
Vietējo preču izvēle nenoliedzami ir būtisks Latvijas ekonomikas attīstības jautājums. Ne mazāk būtisks kā ārvalstu investīciju piesaiste, paredzama un kvalitatīva nodokļu sistēma, zema ēnu ekonomika un korupcijas līmenis vai stabila finanšu sistēma. Jo vairāk naudas paliek pašu mājās un neaizplūst uz citām valstīm, jo vairāk iespēju to ieguldīt kopējās labklājības celšanā. Protams, ir atšķirība, vai pērkam no vietējā pārdevēja, vai arī vietējās izcelsmes produktu. Arī liela starptautiska veikalu ķēde var koncentrēties uz vietējo preču pārdošanu, bet mazs vietējais veikaliņš – tirgot daudz importa preču. Viens gan skaidrs – jo vairāk naudas paliek vietējā ekonomikā, jo vairāk naudas paliek veselības sistēmai, izglītībai un zinātnei, drošībai uz ielām, sociālajai aprūpei, bērnudārziem un skolām, ceļiem un citai infrastruktūrai. Protams, naudas esamība negarantē, ka tā vienmēr tiks pareizi izmantota, – tikpat daudz, kā par naudas ieguvi, būtu jārunā arī par tās racionālu izlietojumu. Tomēr, ja naudas vietējā ekonomikas apritē nebūs, šos mērķus piepildīt nevarēs.
Covid-19 pandēmija ir atstājusi negatīvas sekas uz daudziem uzņēmējiem gan Latvijā, gan pasaulē, netaupot arī mazos un vidējos uzņēmumus un mājražotājus. Tāpēc daudzās valstīs, arī Latvijā, Covid-19 krīzes apstākļos aktualizējusies kustība “pērc vietējo un/vai no vietējā”, jo atbalsts vietējiem ir sevišķi būtisks. LV portāla apkopotā informācija, aptaujājot vairākus uzņēmumus un nozaru pārstāvjus, ļauj secināt, ka Latvijā tiek saražots krietni vairāk pārtikas, nekā Latvijas iedzīvotāji patērē.3 Laikā, kad ierobežotas ceļošanas un preču pārvadāšanas iespējas ierobežo arī eksportu un lielākā daļa šīs bagātības paliek Latvijā, vietējo ražotāju un tirgotāju atbalsta nozīme pieaug vēl vairāk, ko uzsver arī Rimi kampaņa “Audzē Latviju” vietējo pārtikas ražotāju atbalstam.
Nav noslēpums, ka Latvijā ražotās preces un produkti nereti ir dārgāki par ievestajiem analogiem. Tomēr, kā liecina Nielsen pētījums, gandrīz trešdaļa Latvijas iedzīvotāju bieži izmēģina vietējos produktus un, ja maciņš atļauj, arī pāriet uz tiem. Tas nozīmē, ka Latvijas iedzīvotāji ar savu maksājumu karti balso par vietējiem uzņēmējiem apmēram tikpat cītīgi kā citu Eiropas valstu iedzīvotāji, no kuriem aptuveni trešā daļa pircēju parasti izvēlas vietējo produkciju.4 Iespējams, tas saistīts ar zaļākas domāšanas uzplaukumu un vēlmi atbalstīt ilgtspējīgu ekonomiku, turklāt vietējie produkti parasti ir svaigāki un veselīgāki. Valstīs, kur zaļā domāšana tiek saistīta ar ilgtspējīgu ekonomikas attīstību, iedzīvotāji biežāk uzskata, ka, izvēloties vietējos produktus, palīdz saudzēt apkārtējo vidi: piemēram, Zviedrijā vietējās produkcijas patērēšanu par videi draudzīgu rīcību atzīst 61% iedzīvotāju, Vācijā un Austrijā – 55%, bet Itālijā – 41%; kopumā vidēji Eiropā – 42% iedzīvotāju.5 Šķiet gluži loģiski – mazāk preču transportēšanas, mazāk kaitīgo izmešu, tātad veselīgāka vide. Te gan jāpiebilst, ka pastāv arī pretēji viedokļi, norādot, ka, pērkot vietējo, cilvēki pārmaksā, arī izvēles iespējas ir mazākas, turklāt produktu pārvadāšana nereti nodara mazāku kaitējumu videi nekā to ražošanas process.6
Tomēr labi padarīta darba sajūta un apziņa, ka atbalstām vietējo ražotāju, var izrādīties svarīgāka par jebkuru citu kritēriju un izšķiroša brīdī, kad veikalā jāizdara izvēle. Protams, ir ieteicams izlasīt sīko druku uz etiķetes, lai pārliecinātos, ka produkts patiešām ir ražots Latvijā, nevis tapis Lietuvas, Polijas vai citas zemes plašumos un tikai pēc tam, zem Latvijas zīmola, ievests mūsu tirgū. Taču patiešām vietējas izcelsmes produkti ir un var būt mūsu identitāte! Kurš gan nav dzirdējis par Šveices sieru, vācu vai beļģu alu, turku saldumiem? Ar vietējiem ražojumiem iespējams veidot savas valsts identitāti. Tas palīdz piesaistīt tūristus, gūstot attiecīgu pienesumu arī ekonomikai. Latvijā pārtikas nozarē jau ir vairāki labi piemēri – Rīgas Melnais balzams, šprotes, šokolāde u. c. Atbalstot vietējos ražotājus, šādu piemēru var būt vēl vairāk.
Dr. oec. Arnis Sauka, Rīgas Ekonomikas augstskolas profesors
