Latvijā jau sen veiktās uzņēmēju noskaņojuma aptaujas paplašināšana līdz Lietuvai parāda tādas atšķirības cilvēku atbildēs, kādas viņu nacionālā piederība izskaidro labāk nekā iekšzemes kopprodukta (IKP) svārstības divās valstīs.
Šā gada martā veiktās uzņēmēju aptaujas rezumējošie 1. ceturkšņa rādītāji ir 49,45 Citadeles indeksa punkti Latvijai un 51,15 – Lietuvai. Šie punkti Latvijā skaitīti reizi ceturksnī jau kopš 2004. gada sākotnēji Parex bankas un vēlāk no tās izšķīlušās bankas Citadele paspārnē. Attiecībā uz punktu nozīmi jāatgādina tikai tas, ka robežlīnija starp pozitīvu un negatīvu uzņēmēju noskaņojumu iet pa 50 punktu atzīmi. Indeksa vērtības atšķirības par pāris punktiem ir drīzāk simboliskas nekā reālas, jo atrodas mērījumu iespējamās kļūdas robežās. Tomēr šajā gadījumā ticamāk, ka nekādas kļūdas nav. Mērījumi apliecina atšķirības latviešu un lietuviešu dzīves uztverē situācijā, kad šī dzīve ir principā vienāda vismaz tad, ja dzīvi vienkāršo līdz IKP izmaiņu rādītājiem. Tieši tāpat vienāda ir nenoteiktības un bažu situācija valstīm ar līdzīgu ģeogrāfisko novietojumu un ekonomisko, politisko un militāro potenciālu.
Latviešus kopā ar tiem cilvēkiem, kuri šejienes uzņēmējdarbībā rekrutēti no daudzām citām tautām un teritorijām, varētu apsaukāt par dzimušiem pesimistiem. Pamatojums tam tāds, ka indeksa svārstīšanās zem 50 punktu atzīmes notiek paralēli IKP pieauguma svārstībām ap pāris procentiem virs aritmētiskās nulles. Tomēr uzņēmēju atbildes parāda faktisko situāciju vairāk nekā viņu domāšanas un runāšanas stereotipus. Proti, uzņēmēju noskaņojuma nonākšana zem 50 punktiem laika ziņā sakrita ar IKP pieauguma noslīdēšanu zem 3%, kas varētu būt faktiskais ekonomiskās nulles līmenis, zem kura uzņēmēji sajūt draudus savai tālākajai darbībai. Citiem vārdiem sakot, uzņēmējiem grūti savilkt galus – ienākumu pieaugumu ar izdevumu pieaugumu par pāris procentiem gadā (labi, ja tikai par pāris procentiem!) pilnīgi neatkarīgi no tā, vai ienākumi šos izdevumus sedz, vai nesedz. Valsts taču katru gadu ceļ nodokļus un cenas par saviem monopolpakalpojumiem, sākot ar elektrības piegādi un beidzot ar veidlapu apzīmogošanu; tālāk darbinieki prasa algu pieaugumu veidā vismaz kompensēt savus papildizdevumus par dzīvošanu un strādāšanu Latvijā, draudot pretējā gadījumā izceļot no Latvijas, ko daudzi arī sekmīgi izdara; arī citi privātuzņēmumi nekautrējas celt cenas tām precēm un pakalpojumiem, kas konkrētajā brīdī ir visvairāk pieprasīti. Pietiekami straujš IKP pieaugums spētu šīs pretrunas slāpēt, taču par šādu pieaugumu atliek vien sapņot, ko uzņēmēji arī dara. Gan Latvijā, gan Lietuvā uzņēmēju sniegtie nākotnes izredžu vērtējumi atrodas virs 50 punktiem, turklāt nākotnes vērtēšana dod lietuviešiem lielākas iespējas izpaust savu pašpārliecinātību nekā jautājumi par pēdējām jau notikušajām izmaiņām viņu uzņēmumu apgrozījumā vai darbinieku skaitā.
Ekonomikas ministrijas valsts sekretāra vietnieks Raimonds Aleksejenko brīdināja par IKP ikgadējo pieaugumu 2-3% robežās kā reālistiskāko scenāriju, bet tajā pašā laikā runāja par 5% pieaugumu, ja valsts atbalstītu augstu pievienoto vērtību radīt spējīgas nozares, uzturētu labu uzņēmējdarbības vidi, piesaistītu ārzemju kapitālu utt. Jā, bet kas tad līdz šim traucējis to visu izdarīt? Citadeles indeksa prezentācija notika Ekonomikas ministrijas zālē, kur izvietoto kopš 1990. gada bijušo ekonomikas ministru portretu rindā otrais ir Arnis Kalniņš. R. Aleksejenko vakar vārds vārdā atkārtoja A. Kalniņa pamācības pagājušā gadsimta 80. gadu beigās rīkotajās Tautas frontes sanāksmēs. Diez vai šie vispārzināmie lozungi turpmāk tiks ievēroti vairāk nekā iepriekšējos 30 gadus.
