Kā zināms, masu mediji jau kopš neatminamiem laikiem ieņēmuši nozīmīgu lomu sabiedrības dzīvē. Kā savā grāmatā “Masmediji: prese, radio un televīzija” raksta žurnāliste Sandra Veinberga, mediji kļuvuši par cilvēka “balsi” – tie veido un atspoguļo sabiedrības domu, izveidojot veiksmīgu savstarpēju komunikāciju starp žurnālistiem un auditoriju. Šis mijiedarbības modelis, kas līdz pat mūsdienām nemainīgi saglabājies, nu varētu tikt satricināts – žurnālisti, kuriem vajadzētu kalpot par paraugu sabiedrībai, pēdējā laikā aizvien biežāk rada izdomātas sensācijas, vērpj sazvērestības teorijas – ar savu autoritāti spēlējas gluži kā bērni smilšu kastē, vienlaicīgi iedragājot sabiedrības uzticību medijiem.
Dažu nedēļu laikā savu viedokli publiski par mediju vides nesakārtotību pauduši vairāki, dažādu nozaru pārstāvji, kā, piemēram, pētnieciskais žurnālists Imants Liepiņš, kurš norāda, kā situācijā, kurā medijos tiek ievērptas tīši vai netīši nepareizas ziņas, spiediens beigās novirzās uz sabiedrību, nevis uz tiem indivīdiem, kas pie attiecīgās problēmas vainojami. Uz mediju vājumu norāda arī maksātnespējas procesa administratore Ivita Baumane, atzīstot, ka pēdējā laikā novērojams, ka žurnālisti ļaunprātīgi izmanto tiem piešķirtās sabiedrības informēšanas tiesības, nosaucot sevi par trešo vai ceturto varu, lai savu īpašnieku uzdevumā vērstos pret konkrētas nozares pārstāvjiem, tādējādi pārkāpjot žurnālistikas pamata principu, proti, informēt un atspoguļot pārbaudītus faktus, nevis “piespēlētu” viedokli, kas ir pamatots ar paša personīgo izpratni par lietas būtību un kārtību.
Līdzīgu viedokli pauž arī Carnikavas novada domes izpilddirektors Raimonds Garenčiks, kuru mediji paspējuši gan apsūdzēt par nelāgu attieksmi pret kolēģiem, gan iesaistīt pamatīgā skandālā. Carnikavas novada domes izpilddirektoram šī gada aprīlī tika pārmesta apmeklētāju fiziska iespaidošana Ādažu Sporta centrā. Negaidīti pieslēdzās TV3 raidījums „Bez Tabu” un tā vietā, lai noskaidrotu notikušā apstākļus un uzzinātu izpilddirektora viedokli, raidījuma žurnālists bravurīgi iebrāzies R.Garenčika kabinetā un ar pārākuma apziņu sācis izjautāt par starpgadījumu, piesaucot kaut kādus tikai viņam zināmus faktus, kas esot tuvu absolūtajai patiesībai, liekot justies gluži kā nopratināšanā, pēcāk raidījumā parādot no intervijas izņemto, tikai sev interesējošo daļu.
Atceroties nesenos notikumus, Carnikavas novada domes izpilddirektors stāsta: “Nekas netika darīts, lai pierādītu, ka ir bijis kāds incidents sporta centrā, netika veiktas ekspertīzes, bet tajā pašā laikā pa visu Latviju tiek tiražēts kaut kas negatīvs. Mani paziņas par to bija gan sašutuši, gan smējās. Te gan nekā smieklīga nav. Mediji tiek izmantoti kā ierocis, lai kādu pēc pasūtījuma nomelnotu, neizvērtējot notikušā apstākļus.”
Mediju pārstāvji, kas daudzās situācijās, manipulējot ar faktiem un notikumiem, liek apšaubīt žurnālistu profesionalitāti un uzticamību, nereti paši nav bez kļūdām. Viens no nedaudzajiem piemēriem, pirms pāris gadiem TV3 raidījums “Nekā personīga” pārraidīja sižetu par AKKA/LAA, iespējams, aizdomīgām darbībām ar autoratlīdzību. Sižeta žurnālists Jānis Krēvics norādīja, ka raidījuma aptaujātie mākslinieki atklāti atsakās kritizēt Latvijas autoru apvienības darbu, jo viņus biedē finansiālās sankcijas, taču, vai ziņa, kurā netiek pausts neviens viedoklis un nepieminēti autoru vārdi, nenozīmē, ka tā galvenokārt veidota uz pieņēmumiem un baumām, un žurnālista apgalvojumi pausti, lai attaisnotu faktu trūkumu? Vēl vairāk – biedrība vienmēr ievērojusi visus normatīvos aktus, ko bija spiests atzīt arī pats žurnālists, norādot, ka līdz šim AKKA/LAA notikušajās pārbaudēs nav atklāti nekādi pārkāpumi.
Mediju pārstāvji, kuriem vajadzētu būt par paraugu visai sabiedrībai un kuri ikdienā seko līdzi politiķu un uzņēmēju gaitām, lai izdevīgā brīdī norādītu uz to komunikācijas kļūdām, patiesībā paši nav bez vainas. Ikdienā žurnālisti, ne mazāk kā viņu sižeta varoņi, pārkāpj sabiedrībā pieņemtās morāles un uzvedības normas. Piemēram, Ilzes Jaunalksnes telefonsarunas atklāj, ka žurnāliste, iespējams, ik pa laikam uzsmēķējusi marihuānu, savukārt, sociālajos tīklos pamanāmā TV raidījumu vadītāja Inga Spriņģe atļaujas aizvainojoši izteikties par likumsargiem, norādot, ka, lūk, Latvijas policijā izglītoti un gudri cilvēki nestrādā mazās algas dēļ. Līdz ar to rodas jautājums, vai žurnālistiem, kas vienmēr ir acīgi norādīt uz citu kļūdām, nenāktos atzīt senu patiesību, proti, ka cita acī redz skabargu, bet savējā baļķi nepamana?
Atgriežoties pie žurnālistikas pamatvērtībām, kas nozīmē informēt sabiedrību, strādāt tās labā un pārstāvēt tās intereses, gluži loģiski rodas jautājums par žurnālistu objektīvās patiesības meklējumiem, vai tas vispār ir žurnālistu dienas kārtībā? Šķiet, mediji ir pārāk aizņemti ar sazvērestību teorijām un pašu izdomātiem skandāliem, lai pievērstos patiesi svarīgām problēmām un godam pildītu savu misiju.
Kamēr žurnālisti turpinās spēlēties ar sabiedrības uzticību un dzīties pēc lētas slavas, tā graujot vispārpieņemtos uzskatus, vai mēs varam runāt par objektīvu un saprātīgu žurnālistiku? Plašsaziņas līdzekļi, diemžēl, brīžiem kļūst par komerciālas un politiskas aģitācijas ruporiem, tie mēdz nostāties pret viedokļu daudzveidību un redakcionālo neatkarību, pētnieciskās un analītiskās žurnālistikas vietā izvēloties sabiedrības barošanu ar lētām sensācijām. Vai sabiedrībai nešķiet, ka Latvijas mediji jau nedaudz par ilgu ir aizspēlējušies smilšu kastē?
