Jo īpaši pēdējos gados sabiedrībā izveidojies priekšstats par bankām kā par institūcijām, kas atņem cilvēkiem mājas, automašīnas, iedzīvi, iedzen parādos, pašas uzdzīvojot un iedzīvotāju rēķina. Diemžēl, jāatzīst, ka šāds viedoklis nav veidojies nepamatoti, jo komunikācija un sadarbība iedzīvotāju un kreditētāju starpā nav veidojusies veiksmīga. Tajā pašā laikā skaidri apzināmies, ka bankām ir milzīga ietekme uz valsts attīstību, un šādas uz sadarbību neorientētas attiecības sabiedrības un banku starpā var tikai kavēt Latvijas valsts attīstību. Kredītam ir jābūt kā iespējai atļauties vairāk, sasniegt mērķus, rēķinoties ar iespēju aizņēmumu atmaksāt ilgtermiņā, taču neveltot tam visu savu dzīvi.
Vispirms jāsāk ar rīcību. Jānosaka skaidri sadarbības noteikumi, kas ir izdevīgi un akceptējami abām pusēm. Nevar būt tāda situācija, kad bankas uzstāda savus noteikumus un privātpersonas vai uzņēmumi ir spiesti pēc tiem rīkoties, jo viņiem nav citu iespēju. Valstij ir jāiesaistās, lai šo situāciju padarītu rezultatīvāku. Vispirms bankām noteikti būtu jāsaglabā tā ķīlas vērtība, ko, izsniedzot kredītu, cilvēkam apstiprina. Šobrīd situācija nereti izveidojas tāda, ka saņemot kredītu, klients bankai ieķīlā kādu īpašumu, un, gadījumā, ja viņš kredītu neatdod, banka pārņem ķīlu un pārdod to izsolē par minimālu cenu. Rezultātā cilvēks paliek bankai parādā visu savu mūžu. Šāda veida krāpnieciskas shēmas ļoti daudzas bankas izmanto, lai iegūtu labus īpašumus. Bankas, iespējams, saviem draugiem vai paziņām pirms izsolēm paziņo, ko un kur var lēti nopirkt, tādējādi aplaupot Latvijas iedzīvotājus.
Un tādējādi mēs nonākam pie otras, iespējams, pašas nozīmīgākās problēmas, kas neļauj Latvijai izmantot visu attīstības potenciālu – un tā ir savstarpēja cieņa. Ir jārada apstākļi, jāliek ierobežojumi vai jāveido tādi monitoringa instrumenti, kas veicinātu abpusēji cieņpilnas attieksmes un komunikācijas veidošanu kreditētāju un kredīta ņēmēju starpā. No banku un kreditētāju puses ir jābūt skaidriem, izskaidrotiem kreditēšanas noteikumiem, lai cilvēkam vai uzņēmumam ir skaidras iespējas, skaidrs darbības scenārijs un saistības. Bankām nav jācenšas iedzīvoties uz savu klientu rēķina, bet meklēt labākos sadarbības modeļus, kas šobrīd Latvijā pieklibo. Tāpat arī problēmu gadījumos kreditētājam jāvēlas atrast risinājumu sarunu ceļā, nevis uzbrūkot kredītņēmējam ar sankcijām. Kreditēšanai ir jābūt kā iespējai, ko cilvēks, gudri izmantojot, var sasniegt savus mērķus, piepildīt sapņus, veidot uzņēmumus un attīstīt uzņēmējdarbības vidi valstī kopumā.
