Šobrīd Latvija atrodas uz tādas kā robežas. Cilvēkiem joprojām atmiņā ir labie laiki, tā sauktie ‘treknie gadi’, kad algas bija lielas, tika būvēts un celts, nauda tika atvēlēta kultūrai, izglītībai, veselības aprūpei, varēja atļauties dzīvot skaisti. Taču tajā pašā laikā ir tāda kā nepatīkama pēcgarša – mūsu cilvēkiem ir centušies iestāstīt, ka labus laikus mēs neesam pelnījuši, ka labie laiki mūs noveda krīzē, ja atļāvāmies DZĪVOT, tad dabūjām ciest. Taču tā tam nevajadzētu būt – Latvijas iedzīvotāji ir pelnījuši dzīvot labi, un to ir iespējams sasniegt, ja vien nebūsim pārsteidzīgi un gudri sekosim līdz situācijas attīstībai.
Arī 2007. gadā, kad Latvija piedzīvoja strauju ekonomisko izaugsmi, Latvijas iedzīvotāji un ikviens no mums tika brīdināti par risku, ar ko saistās pārāk strauja un neapdomīga rīcība. 2007. gada 24. oktobrī kā ministru prezidents uzrunā Saeimai atzīmēju: „Šis ir gads, kurā mums jāpiebremzē visu cenu un izdevumu kāpums. Augstāku, kopīgu mērķu vārdā. Mums ir jāapzinās, ka pārdomāta fiskālā politika šajā situācijā var dot daudz lielāku ieguvumu nākotnē, ja vien spēsim vienoties par kopīgām budžeta vadlīnijām. Tas ir ne mazāk svarīgs nosacījums mūsu tālākai attīstībai – apņēmīga inflācijas ierobežošana, taupība valsts izdevumos, stingra fiskālā politika ir tikai viens nosacījums krīzes novēršanai nākotnē.”
Šī paša gada 27. oktobrī medijos publicēts mans viedoklis par situāciju Latvijā: „Latvija attīstās visstraujāk Eiropā, un mums ir vislielākais kopprodukta un algu pieaugums. Bet eksperti brīdina, ka ekonomikas pārkaršana var novest pie nopietnām sekām. Un par sekām, kas radīsies krīzes izraisīšanas rezultātā, būs kādam jāatbild. Notiek cīņa par desmit, divdesmit latu algas pieaugumu, neapzinoties, ka krīzes situācijā iedzīvotāju ienākumi var sarukt vairākkārt.” Taču ir jautājums, vai sabiedrība šajos vārdos tolaik ieklausījās?
Kā liecina, piemēram, 2007. gada 20. septembrī „Latvijas avīzē” publicētā informācija – rīcības ir bezatbildīgas: „Neraugoties uz premjerministra Aigara Kalvīša izsludināto taupības politiku, Valsts prezidenta kancelejā taupīt negrib. Kancelejas vadītājs Eduards Stiprais nesen nācis klajā ar ierosmi iestādes 2008. gada budžetu no 2,9 miljoniem latu palielināt līdz 4,1 miljonu un būtiski palielināt algas kancelejas darbiniekiem.”
Brīdinājumi vai nu tika ignorēti, vai ļaunprātīgi apieti, cerot uz brīnumu un neuzņemoties atbildību. Par vienīgo atbildīgo tika pataisīts tikai premjers.
Taču krīze nav nākusi tikai kā sūtība, tā devusi arī savu labumu – ļāvusi mums visiem gūt pieredzi. Es zinu, kā Latvijā atkal atvest labos laikus, attīstīt ekonomiku, veicināt eksportu un piesaistīt investīcijas, taču mums visiem kopā jāstrādā pie tā, lai šo ekonomisko labklājību attīstītu pakāpeniski, izvērtējot riskus, nesasteidzot un nepārforsējot. Ekonomikā ir skaidri indikatori, kas nosaka par tās iespējamo pārkaršanu. Galvenais ir ieklausīties un ņemt vērā šos brīdinājumus, lai kopīgi mēs veidotu Latvijai ilgtspējīgu nākotni.
